Tātad, lieta oda pēc sviluma: jūsu padevīgie kalpi, noguruši līdz ārprātam un ar skumjām gaidot krēslas iestāšanos, prātoja, ko īsti darīt tālāk. Te Andrejs iesaucās: “Paskat, tur pie ezera ir māja”. Un tiešām, arī GPS kartē tāda ir atzīmēta, es apstiprināju. Instinkts mūs nepielūdzami veda pretim gaismai, siltumam un cilvēku sabiedrībai, tāpēc mēs no visa spēka metāmies vilinošās celtnes virzienā.
Pirms tam mēs noripojām no trakoti stāva kalna
Viss, kā vienmēr, izrādījās nebūt ne tik vienkārši. Ceļā gadījās upe, turklāt visstraujākā no visām, ko bijām redzējuši.
Tikai vēlāk mums pastāstīja, ka pārejas vietā dziļums ir praktiski līdz jostasvietai, un tas, vai mēs vispār spētu tikt pāri, vēl bija liels jautājums.
Te, par laimi, notika mazs brīnums – upe izrādījās kuģojama netālu no transportlīdzekļiem paredzētā brasla upe pazuda zem akmeņiem, kas bija gluži piemēroti gājējiem, kādi mēs Islandē bijām pusi no visa laika.
Ar grūtībām nokāpuši pa taku, kas bija pavisam nepiedienīgi nosēta ar asiem laukakmeņiem, mēs beidzot tikām līdz kārotajai būdiņai, pat nenojaušot, kas tā tāda ir. Mēs cerējām, skaidrs, ka nesaprotami uz ko. Ka mūs iz žēluma pieņems, kā pagājušajā reizē? Vai ka vismaz ļaus blakus uzsliet telti un izmantot kaut kādas labierīcības?
Izrādījās viss daudz interesantāk un tajā pašā laikā vienkāršāk. Es pieklauvēju, uzmanīgi iegāju iekšā, saucot: “Kas te ir?”, bet man atbildēja tikai klusums. Prātā ienāca iepriekš lasītais par glābšanas būdām trekeriem, taču pēc izmēra mājoklis diez ko nelīdzinājās to aprakstiem. Mīklainie uzraksti islandiešu valodā tieši pie ieejas, atklāti sakot, pirmajās sekundēs skaidrību neviesa.
Tualete nomaļus
Pa koka grīdu zābakos nebradāt!
Bet šī mazā kastīte visu salika pa plauktiņiem
Izrādījās, ka māja ir gluži komerciāls pasākums, paredzēts tūristu nakšņošanai. Ja esat te iemaldījušies nejauši, cenrādis un apmaksas veids ir viegli pieejami – jūs tos redzat tieši savā priekšā cenu zīmes un kastītes izskatā. Nakts maksā 17 Ls.
Protams, mums, nomocītiem un jau uz nepatikšanām noskaņotiem, šī māja šķita kā paradīzes pils. It īpaši tad, kad lielos, dīvainos zārciņos ar restēm un atstarotājiem es atpazinu japāņu šķidruma sildītājus. Mums, atšķirībā no Kiti, sildītāji nedarbojās ar petroleju, bet gan ar īpašu piemērotu ogļūdeņražu maisījumu, taču tas būtību nemaina: šīs ierīces ir neaizvietojamas tur, kur nav elektrības un gāzes, bet smaka no tām istabā stāv tāda pati kā velosipēdistam no garāmbraucoša KAMAZa.
Tomēr, kad es tiku skaidrībā, kā šos japāņu inženierdomas brīnumus iekurbulēt, mūsu laimei nebija robežu. Teorētiski, smeļoties no angļu valodas instrukcijas, tiem vajadzētu viegli automātiski ieslēgties no baterijas, bet, ja tādas tajos kādreiz arī ir bijušas, tad jau pirms gadiem desmit tās pārstrādājuši sastāvdaļās ekoloģiski apzinīgie islandieši. Jaunas neviens nebija pacenties nopirkt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka aukstumā un mitrumā tām ilgs mūžs nav paredzēts, un krājumus šurp, spriežot pēc visa, piegādā ne pārāk bieži. Nācās vienkārši atvērt restīti un ar šķiltavām aizdedzināt dakti pašā centrā. Tā ir piesūcināta ar šķidro degvielu, iedegas dažu minūšu laikā un karsē tā, ka maz neliksies.
Mājā atklājās arī gāze
Un plīts tai klāt
Virtuves piederumu pārpilnība
Līdzekļu apgaismošanai
Līdzekļu ēšanai
Un viesu grāmata, kuru mēs kautrējāmies aizpildīt
Galu galā mēs pagatavojām ēst veselas divas reizes (gāze pa brīvu), tēju divas reizes (atradām plauktā brūno niedru cukuru), izžāvējām drēbes, gulējām siltumā un mīkstās gultās. Ūdens uz māju plūst no augstāk redzamajā fotoattēlā esošā ūdenskrituma, arī ļoti ērti. Es it kā būtu zinājis, ka gadīsies reizes, kad gāzes mums būs atliku likām, un paņēmu līdzi nedaudz arī tādu produktu, kas ilgi jāvāra, piemēram, rīsus un prosu, lai gan toreiz tam nebija nekādas racionālas loģikas. Andrejam arī paveicās: ja māja nebūtu parādījusies mūsu ceļā, viņš riskētu dabūt no manis pa pieri par to, ka noskopojās ar gāzes pirkšanu, bet tā - viss beidzās labi. Iepriekšējie tūristi, starp citu, būdiņā bija bijuši tikai pirms dažām dienām, spriežot pēc viesu grāmatas.
Starp citu, atcerējos, ka uz akmens ceļa es novēlos no riteņa un saplēsu savas mīļākās bikses, kas bija pirktas Vjetnamā. Un tas viss tāpēc, ka nobloķēju dakšu, lai būtu vieglāk mīties, bet, kad mainījās reljefs, aizmirsu atbloķēt. Es jau tā esmu neuzmanīgs, bet, kad nogurstu, tad vispār ir vāks. Labi vēl, ka pārāk traki nesaskrāpējos, laicīgi samazināju ātrumu.
Šī diena palika mūsu atmiņā kā kaut kas reti fantastisks, teju vai līdzvērtīgs vētras dienai. Viss slēpjas kontrastā: sākumā svešs un cilvēku pamests pseido-ceļš ar savu skarbumu, kas lika cieši sakost lūpas, bet pēc tam māja – kā miera, viesmīlības un pārpilnības simbols.